Ieiet 
Viena no lietām, kuras bieži ievēro ieceļotāji Apvienotajā Karalistē, ir rindas. Sākot no rindas uz lidostas vārtiem un beidzot ar rindu iekļūšanai Vimbldonas turnīrā. Saskaņā ar The Telegraph briti pavada rindā 6 mēnešus no savas dzīves.
Vai patiesi rindu veidošana ir britu nacionālā iezīme?
Rindas ir tas ar ko briti ir slaveni. Pēc sarunām par laika apstākļiem tā ir otra plašāk pazīstamā valsts iezīme. Briti māk un mīl organizēt rindas bieži un labi, labāk nekā jebkurš cits pasaulē – tāda ir viņu reputācija pārējās pasaules acīs.
Interesanti, kur gan meklējami rindu veidošanas pirmsākumi?
Rindas īstermiņa rakstura dēļ tās pirmsākumus ir grūti izsekot, taču tieši vēstures attīstība ir noteikusi to, kā briti veido rindas, un to, kāpēc viņiem tas tik labi izdodas. Ja pievērsīsimies jaunāko laiku vēsturei, viens no šādiem vēstures posmiem ir industriālā revolūcija. Pēc pētnieku domām, organizētas rindas kā sociāla organizācijas forma parādījās 19. gadsimta sākumā kā urbanizētākas un industrializētākas sabiedrības produkts, kas saveda kopā lielākas cilvēku masas. Cilvēki lielā skaitā pārcēlās no laukiem uz pilsētām, mainot savas ikdienas dzīves paradumus, tostarp arī iepirkšanās paradumus. Pirms tam vairumā vietējo tirgu tika izmantota naturālā apmaiņa, taču tirgotājiem pārceļoties uz pilsētas veikaliņiem, aizsākās arī daudz organizētākas tirdzniecība.
Finanšu labklājību industriālās revolūcijas gaitā baudīja vien izredzētie, savukārt nabadzība strādnieku vidū bija visai izplatīta. Tādēļ rindas vairumam iedzīvotāju asociējās ar ārkārtīgi grūtiem apstākļiem, kādos nācās dzīvot nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, stāvot rindās pēc bezmaksas ēdienu izdales vai labdarības iestāžu palīdzības.
Pilnībā citāds rindas un rindā stāvētāju tēls veidojās Otrā pasaules kara laikā. Valsts propaganda it visu saistīja ar katra pilsoņa pienākuma pildīšanu un personīgo ieguldījumu – veidu, kā valsts centās uzturēt kārtību. Rinda tika piepildīta ar jēgu, akcentējot priekšstatus par savstarpēju pieklājību, godīgu attieksmi vienam pret otru un vispārēju demokrātiju, un kaldinot mītu par britiem kā pacietīgiem rindā stāvētājiem. Sākot no 1940. gada un līdz pat 1954. gadam, valstī turpinājās pārtikas produktu normēšana pēc svara, naudas izteiksmes vai punktiem, kurus varēja krāt, un vēlāk iegādāties sev nepieciešamākās preces. Nenormētie produkti tika „izmesti” uz letes spontāni, informācija par to tika nodota no mutes mutē, veidojot garas rindas. Cilvēki bieži stājās rindas galā pat nezinot, ko tieši tur dod, cerot iegādāties kaut ko sev noderīgu.
Pēckara gados rindas tēls atkal kardināli mainījās, un rinda tika saistīta ar visu negatīvo britu sabiedrībā, kā, piemēram, 80. gadu rindas pēc bezdarbnieku pabalstiem.
Protams tas neattiecas uz rindām tādu pasākumu laikā kā Vimbldonas turnīrs, kur rinda ir aplūkojama savā pozitīvajā veidolā, kurai ir pat savs uzvedības kodekss, un kura ir daļa no turnīra rituāla. Pilnībā pretēja attieksme ir pret rindu ikdienas dzīvē. Kā sava darbā apgalvo sociālvēsturnieks Džo Morans (Buy Queuing for Beginners: The Story of Daily Life From Breakfast to Bedtime), britiem pašiem patīk domāt, ka pacietīga gaidīšana iekļaujas kopējā idejā par viņu nacionālo raksturiezīmi, par ko, ka briti ir pragmatiski un flegmatiski. Savukārt daudzi citi uzskata, ka briti prot labi organizēties rindā, taču ne tik pacietīgi gaidīt. Kā apgalvo zinātnieks, tādu pašu siltu kopības sajūtu neredzēt, gaidot autobusu vai stāvot bankas rindā. It īpaši to raksturo autobusa gaidītāji, kuru organizētība sarūk tik līdz transports pienāk. Tiek apgalvots, ka tas galvenokārt notiek tādēļ, ka šādai rindai nav nekādu ārēju kontroles mehānismu (kā, piemēram, nostieptās ķēdes un stabiņi pie bankas kasēm vai kases apzīmējums lielveikalos). Taču viss ir atkarīgs no situācijas: pat pastiprināta apsardze izpārdošanu laikā nenosargās tikko atvērtās lielveikala durvis no nejaušas izlaušanas pūļa spiediena ietekmē.
Palēnām izzūd arī mīts par britiem kā pacietīgākajiem rindā stāvētājiem. Arī citu valstu pilsoņi ir gana pacietīgi un labi rindu veidotāji. Taču ir tikai dažas lietas, kas uzdzen britiem lielāku niknumu kā „priekšā līšana”, ignorējot citus rindā stāvētājus. Izjūtot aizvainojumu par „spēles noteikumu” pārkāpumu, brits var rīkoties visai izlēmīgi, it īpaši, jau iesiluši pabu apmeklētāji, kurus apsteidzis kāds nekauņa.
Tomēr rindas nav britu izgudrojums – jūs tās atradīsiet ikvienā pasaules valstī. Tālu nav jāmeklē; atliek vien atcerēties pašmāju „perestroikas” laika rindas pārtikas veikalos. Sajust šo piemirsto organizētas rindas sajūtu var arī rindās pie valsts apmaksātiem ārstniecības iestāžu speciālistiem. Līdzīgs piemērs varētu būt arī valsts dienestu pakalpojumu saņemšana: mēģinājumi „aizlīst priekšā” varētu beigties ar skaļām ķildām un vaininieka atsēdināšanu rindas galā. Taču vietējā mentalitāte pieļauj arī zināmu labdarību: pieklājīgi (vai asaraini) palūdzot, rinda var „izkust” un palaist jūs priekšā.
Progresa gaitā rinda kā parādība sāk daļēji izzust, ko veicina arī interneta veikalu un e-pakalpojumu izplatība. Saskaņā ar The Telegraph jau tagad 51% aptaujāto, ieraugot rindu, uzreiz dodas prom no veikala, tādējādi graujot priekšstatu par tipisko britu kā lēnprātīgu rindā gaidītāju.
